Šis ir ilgi gaidītais tests, jo biju apsvēris šī motocikla iegādi, nomainot savu veco LC4 Adventure pret jaunāku braucamo. Tāpēc jo īpaši šis tests man bija svarīgs. Patiesībā šim rakstam vajadzēja izskatīties citādi. Bija plānots izbraukt arī ar 390 Adventure R un uzrakstīt vienu salīdzinošo rakstu par abiem motocikliem, bet šūpoles bērnu laukumā, kas man uzdāvināja neaizmirstamu braucienu ātrās palīdzības mašīnā, lielisku vakaru Gaiļezerā un sešas šuves galvā, domāja citādi. Tāpēc šoreiz raksts tikai par šo mocīti.
Piektdien pa dienu aizdodos pēc motocikla. Plānā ir nedaudz pabraukt sestdien un pēc tam svētdien ar mocīti aizdoties kaut kur tālāk. Pati pirmā iepazīšanās ar mocīti ir pavisam īsa — nobraucu pa pilsētu dažus kilometrus, bet pirmais iespaids jau ir ļoti patīkams. Beidzot ir motocikls no veikala, kas jau rūpnīcas izpildījumā skan lieliski. Jā, skaņa ir laba — dobja, patīkama un agresīva. Sākot no vidējiem apgriezieniem, mazais 390 cm³ dzinējs ir ļoti dzīvs, un, palielinot apgriezienus, tas kļūst vēl dzīvāks, bet braukšana šķiet pavisam sportiska. Tā kā piekare ir stingra, un motors ļoti atsaucīgs, paātrinoties un pārslēdzot ātrumus, jūties kā sportists. Neviļus galvā iešaujas pompoza ideja — man vajag šādu supermoto versijā.
Ok, mocīti nolieku darbā un turpinu strādāt. Darba dienas beigās galvā ieskrien ideja — nu, nē, bija patīkamas sajūtas, braucot ar šo dampīti, negaidīšu brīvdienas, gribu iebraukt mežā. Aizbraucu līdz netālu no TEC-2 esošajam nelielajam smilšu kalnam un, sevi īpaši nebrīdinot, atgriežu gāzi un velku augšā pa sausajām smiltīm. Tieku līdz puskalnam un saprotu, nu ir sūdi. Mocis man ir nepierasti īss, nervozi lēkā kopā ar mani, mēģinu noturēties, protams, gāzi neatlaižot, bet kalnā tieku. Tieku, bet jau atsevišķi no motocikla, pats kaut kur aizlidojot tālāk. Īsti pat nesapratu, kurā brīdī tas notika, bet fakts bija tāds, ka atrados garšļaukus nedaudz tālāk no motocikla. Jupis rāvis — jau pirmajā vakarā nolocīju bremžu hēbeli. Lai gan, melojot sev, saku, ka vienkārši pielaboju, lai ērtāk spiest.
Nu, neko, skaidrs ir tas, ka būs jāskatās, cik daudz var pieregulēt amortizāciju. Cik varu sagrozu visu un patestēju. Labāk kļūst, bet vienalga vajag instrumentu, lai atgrieztu vaļā aizmugurējā amortizatora "preload". Bet, nu, to jau nākamajā dienā. Šis atkal ir atgādinājums man un visiem pārējiem amatieriem — ar tikko paņemtu moci vajag vispirms aprast, pieregulēt stūri, hēbeļus, amortizāciju un visu pārējo, cik, nu, konkrētais motocikls to atļauj.
Pienāk diena, kad jābrauc lielais maršruts. Maršruts nav izdomāts, un tieši tajā man ir visa šīs braukšanas burvība — braukt vienam un nedomāt ne par ko. Ne par to, uz kurieni braucu, ne cikos kaut kur jābūt, ne arī par to, cik kilometru šodien jānobrauc. Vienkārši braukt. Tā ir mana brīvības sajūta. Virzienu izvēlēšos apmēram un centīšos vairāk turēties pie grants ceļiem. Nekādā nopietnākā off-roadā līst noskaņojuma nav. Vismaz no rīta nebija. Vēlāk vakarā, protams, tāpat iebraucu.
Gribētos kaut ko vairāk uzrakstīt par tehnoloģijām, aprīkojumu un visādiem elektroniskiem labumiem, bet īsti nav par ko — mocis ir vienkāršs kā pirksts. Un tomēr tam ir viss nepieciešamais. Ir 4,2 collu displejs ar navigāciju, tiesa, izmantot var tikai KTM navigāciju, savienojot motociklu ar lietotni telefonā. Pati lietotne gan darbojas tīri labi. Ir USB-C uzlādes pieslēgvieta un divi viegli pārslēdzami braukšanas režīmi — Street un Offroad. Gan braukšanas režīmus, gan ABS un vilkmes kontroli (TC) var ērti pārslēgt, un visa nepieciešamā informācija ir labi nolasāma mazajā, bet pilnīgi pietiekamajā displejā. ABS iespējams arī deaktivizēt pilnībā. Motocikls aprīkots ar LED gaismām, bet to, cik labi tās izgaismo ceļu tumsā, šoreiz diemžēl pārbaudīt nesanāca.
Tālāk sākam braukt. Pirmais, kas mani dara bažīgu, ir mazais degvielas tvertnes tilpums — šim braucamajam tie ir tikai nieka 9 litri. Man kā nervozam cilvēkam, protams, gribas stāties pie katra benzīntanka un uzpildīties. Lai arī degvielas patēriņš nav liels, man tas noteikti ir pamatīgs mīnuss. Es labāk paciestu par pāris kilogramiem smagāku moci ar pāris litriem vairāk degvielas, nekā tik mazu bāku dual-sport motociklam. Bet braucu tālāk pa asfaltu, un te viss ir perfekti. Sanāk braukt no Ādažiem līdz Garkalnei, uzbraucu uz līkumaināka ceļa, un smaids vienkārši līdz ausīm. Mocis stūrējas kā Dievs, un brīžiem pat aizmirstas, ka tam virsū nebūt nav asfaltam paredzētas riepas. Gribas apgriezties, braukt atpakaļ un vēlreiz izgāzt pa tiem pašiem līkumiem.
Bet tad iebraucu mežā, kur sākas grants ceļš, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd, un es pagriežos un visi tik... ui, atgriežamies. Tajā brīdī ceļš ir ar īpaši izteiktu trepi, un mocis uz tās uzvedas ļoti nervozi — šķiet, ka aizmugure visu laiku lēkā. Stājos malā un mēģinu vēl pieregulēt amortizāciju. Paliek labāk, bet tik un tā ātrāk par 80–90 km/h pa šādu ceļu ar šo motociklu braukt vairs nav omulīgi. Jā, es pilnīgi piekrītu, ka ir braucēji, kuri ar šo pašu moci tur droši brauktu arī krietni ātrāk, bet šos testus veicu kā vidusmēra braucējs, un arī paredzēti tie ir braucējiem parastajiem. Nu un, protams, mākslas baudītājiem, jo bildes man tomēr sanāk taisīt labāk, nekā rakstīt.
Nu, ok, kā ir, tā ir. Braucu tālāk. Pa mežiem, dažām taciņām un grants ceļiem esmu ticis līdz Melturiem. Jā, grants ceļus tādā kārtīgā rallija režīmā izbaudīt nevarēju, bet kopumā jūtos labi. Lai cik dīvaini tas neliktos, mocis tiešām šķiet ērts šādam braucienam “tūristiņā”, ik pa laikam nedaudz pasportojot. Izvelku aparātu, sabildēju moci, bet domas jau novērš tas, ka atkal jādomā, kur uzpildīties. Ēst arī gribas. Jābrauc uz Cēsīm, nodomāju pie sevis, nedaudz pieverot objektīva diafragmu, lai fonā izplūdušais tilts pār Amatu pavisam nedaudz iegūtu savas aprises.
Iebraucu Cēsīs, jau kādu piecpadsmito reizi šodien iepildu degvielu un dodos uz holesterīna templi apēst burgeru ar kartupelīšiem. Kamēr papildinu taukus riepā, skatos, ka mocim diezgan lielu uzmanību pievērš dažādi jaunieši. Gados tā ap to laiku, kad jau jāsāk domāt par tiesību likšanu. Un tādu bija vairāki — garāmejot piestāja un apskatīja moci. Laikam jau jauniešiem šāda tipa motocikli šķiet īpaši vilinoši. Piemirsu arī pieminēt, ka jau pirmajā vakarā, kad biju tikko “pielabojis” bremžu hēbeli, divi drosmīgāki un nedaudz jaunāki jaunēkļi pienāca parunāties un pajautāja, vai drīkst nofotografēties ar saviem pitbaikiem pie KTM.
Paēsts ir, nezinu, kur doties tālāk. Tad izdomāju — jāaizbrauc līdz Saulkrastiem. Domāju, a, nu, ka aizvilkšu tikai pa asfaltu. Un tā arī darīju. Un te varu pateikt tikai vienu — biju vieglā a... šokā. Ar šo moci tiešām var pilnīgi bez stresa un pārsteidzošā komfortā ilgstoši braukt uz 130 km/h. Jā, to gan es no šī motocikla nebiju gaidījis. Te, protams, rodas cits jautājums — vai šādam mocim vispār piedien tik labi braukt pa asfaltu? Bet par to pašās beigās. Iebraucu Saulkrastos, uztaisu fantastisku bildi zem ābeles un dodos tālāk gar poligona malu uz Kadagu.
Te, nu, ir īstais tests — dubļi, asas saknes, šauras takas un lielāks ātrums. Šķietami ideāla kombinācija mazam enduro mocim, bet tieši šādā posmā līdzi nāk arī vilšanās. Man šis mocis šķiet galīgi par nervozu, un arī amortizācija šādiem ātrākiem izbraucieniem nešķiet īsti piemērota. Priekšā nokritis koks. Lai nebūtu jāskrāpē mocis gar zariem, pabraucu nedaudz tālāk un tehniski pārbraucu pāri baļķim. Un te atkal jāatzīst — mocis šķiet viegls, bet motora grieze ir tieši tik patīkama, lai bez liekas piepūles tiktu pāri šķērslim. Iespējams, šādiem lēniem un tehniskiem braucieniem šis mocis būtu ļoti ok, bet tas vienkārši nav priekš manis.
Svarīgākie sausie fakti :
Dzinēja tips - 4-taktu dzinējs
Dzinēja tilpums -398.7 cm³
Ātrumkārba - 6 pārnesumi
Jauda - 45 Zs
Griezes moments - 39Nm
Svars - 159kg
Motocikla cena pie KTM oficiālā pārstāvja Latvijā Motomania.lv 6360 EUR.
Lai arī pēc rakstītā varētu šķist, ka nervozās gaitas un amortizācijas dēļ man šis mocis nepatika, tā nebūt nav. Atmiņā tas palika kā ļoti viegli braucams motocikls ar perfektu skaņu, lieliskām bremzēm un superprecīzu ātrumu pārslēgšanu. Vienkārši jāsaprot, ka par šādu cenu nevar gaidīt motociklu ar izcilu piekari. Lielākais pārsteigums laikam ir tas, ka motocikls, kurš izskatās pēc kārtīga meža aparāta un kuram pat nosaukumā ir maģiskais vārds “Enduro”, pa asfaltu brauc labāk nekā pa mežu. Iespējams, nedaudz fiziski iejaucoties piekarē un to pielāgojot savām vajadzībām, arī mežā mocis kļūtu krietni patīkamāks.
Liels paldies par iespēju izmēģināt motociklu KTM oficiālajam pārstāvim Latvijā — Motomania.lv. Kā arī atvainojos par nedaudz “pielaboto” bremžu hēbeli.
Uz tikšanos nākamajos rakstos!
